Jau atkal man ir nopietns iemesls ilgajai klusēšanai. Šoreiz nopietnāks, kas pierāda to, ka arī man shit happens. Jā, blogger.com mani jau nedēļām ilgi mēda par aizmirsto paroli. Un pagaišnakt, gluži kā lode manā galvā ietriecās parole, kuru vēl nebija pamēģinājusi! Izmisīgi lecu no gultas, slēdzu iekšā datoru, vēl paspēju pierakstīt paroli uz lapiņas, lai vēlreiz neaizmirstu, veru vaļā blogger'u, un aizturot elpu gaidu paroles apstiprinājumu. IR! Staroju no laimes un jūtos gluži kā senu draugu atguvusi. :)
Laikam esmu Ziemassvētku pavadīšanas stāstu parādā, bet tas šoreiz izpaliks. Bet par Jauno gadu gan pastāstīšu vairāk.
Nolēmām, ka visjaukākais veids kā to sagaidīt būtu divatā, nevis ļaužu piebāztā kultūras namā skanot mūzikai, kurai apzīmējums "nebaudāma" pat būtu kā kompliments, un baidoties palikt bez acs izšauta šampanieša pudeles korķa dēļ. Arturs man teica, lai neuztraucos, viņš par visu parūpēsies. Man vienkārši deviņos jābūt pie viņa. Izvēlējos savu iecienītāko šampanieti, nopirku pāris sveces un devos ceļā.
Kad Arturs atvēra sava dzīvokļa durvis, sapratu,ka šīs vakars pavisam noteikti būs ideāls. apgaismojums bija noklusināts, visapkārt sadegtas sveces, fonā klusi skan Sigur Ros - Hoppipolla. Viņš smaida. "Atceries, šīs dziesma skanēja mūsu pirmajā kopā pavadītajā vakarā.". Arī es smaidu. "Kā gan es to varētu aizmirst?"
Arī vakaru pavadījām tā pat kā mūsu pirmo, īpašo vakaru. Runājām par visu un tajā pašā laikā neko. Par dzīvi, par sapņiem, par bērnības atmiņām. Pat par "mazajiem, melnajiem noslēpumiņiem, kurus nevienam citam neesam atklājuši". Noskatījāmies salūtu- pa logu, mājīgi satinušies siltā segā un viens otra azotē, nevis tur, ārā. Iztukšojām šampanieša pudeli un laikam vieglais reibums un romantiskā atmosfēra šo nakti padarīja par skaistāko nakti manā dzīvē. Vismaz līdz šim.
Un tālāk kušš.
Made.
