Speek softly.

Sveiks mans dārgais un uzticamais lasītāj!
Jau atkal man ir nopietns iemesls ilgajai klusēšanai. Šoreiz nopietnāks, kas pierāda to, ka arī man shit happens. Jā, blogger.com mani jau nedēļām ilgi mēda par aizmirsto paroli. Un pagaišnakt, gluži kā lode manā galvā ietriecās parole, kuru vēl nebija pamēģinājusi! Izmisīgi lecu no gultas, slēdzu iekšā datoru, vēl paspēju pierakstīt paroli uz lapiņas, lai vēlreiz neaizmirstu, veru vaļā blogger'u, un aizturot elpu gaidu paroles apstiprinājumu. IR! Staroju no laimes un jūtos gluži kā senu draugu atguvusi. :)
Laikam esmu Ziemassvētku pavadīšanas stāstu parādā, bet tas šoreiz izpaliks. Bet par Jauno gadu gan pastāstīšu vairāk.
Nolēmām, ka visjaukākais veids kā to sagaidīt būtu divatā, nevis ļaužu piebāztā kultūras namā skanot mūzikai, kurai apzīmējums "nebaudāma" pat būtu kā kompliments, un baidoties palikt bez acs izšauta šampanieša pudeles korķa dēļ. Arturs man teica, lai neuztraucos, viņš par visu parūpēsies. Man vienkārši deviņos jābūt pie viņa. Izvēlējos savu iecienītāko šampanieti, nopirku pāris sveces un devos ceļā.
Kad Arturs atvēra sava dzīvokļa durvis, sapratu,ka šīs vakars pavisam noteikti būs ideāls. apgaismojums bija noklusināts, visapkārt sadegtas sveces, fonā klusi skan Sigur Ros - Hoppipolla. Viņš smaida. "Atceries, šīs dziesma skanēja mūsu pirmajā kopā pavadītajā vakarā.". Arī es smaidu. "Kā gan es to varētu aizmirst?"
Arī vakaru pavadījām tā pat kā mūsu pirmo, īpašo vakaru. Runājām par visu un tajā pašā laikā neko. Par dzīvi, par sapņiem, par bērnības atmiņām. Pat par "mazajiem, melnajiem noslēpumiņiem, kurus nevienam citam neesam atklājuši". Noskatījāmies salūtu- pa logu, mājīgi satinušies siltā segā un viens otra azotē, nevis tur, ārā. Iztukšojām šampanieša pudeli un laikam vieglais reibums un romantiskā atmosfēra šo nakti padarīja par skaistāko nakti manā dzīvē. Vismaz līdz šim.
Un tālāk kušš.

Made.

Love me tender.

Te atkal es- Made. Nu jau kāds laiks pagājis kopš pēdējā ieraksta. Iemesls ilgajai klusēšanai? Esmu viscaur ieslīgusi rutīnas pelēcībā un par to nevēlos rakstīt, jo tā nebūtu pati aizraujošākā lasāmviela. Labojiet mani, ja kļūdos!

Ir beigusies pavisam jauka nedēļas nogale. Piektdienas vakarā, Arturs bija ieradies, lai mani apciemotu. Patiesībā viņš mani pārsteidza nesagatavotu, ierodoties nebrīdinot. Prātā atkārtojot to, kā notika mūsu atkal redzēšanās, es saprotu cik ļoti viņu mīlu. Šis cilvēks man liek justies gluži kā vienai no tām laimīgajām meitenēm amerikāņu romantiskajās filmās. Bet beigšu fanot, sākšu stāstīt.

Tātad, ir piektdienas pievakare. Sāk jau krēslot, stindzinošais gaiss liek degunu paslēpt šallē. Pēkšņi iezvanās mans telefons. Svešs numurs- brīdi apsveru, vai pacelt. Jā, necelt svešiem numuriem ir arī mans niķis. Bet tomēr, paceļu. Zvanītājs izrādās viens no Artura draugiem, no tā īpašā rīta pieturiņā. Viņam vajagot mani steidzami satikt pilsētas parkā. Es tajā mirklī pat īpaši nedomāju, ko viņam varētu no manis vajadzēt, vienkārši devos uz parku. Tovakar tur izskatījās īpaši skaisti. Bija gandrīz pilnībā satumsis un parku izgaismoja laternas. Šoreiz pat likās, ka tās ir vairāk, nekā parasti, bet visticamākais es vienkārši tās nebiju ievērojusi. Vai jūs kadreiz esat pavērojuši cik skaisti tās tumsā izskatās? Manu sirdi pārņēma ilgas. Tad es ieraudzīju pazīstamu tēlu stāvam pie vienas no laternām. It kā neticēdama, es lēnām tuvojos šim tēlam. Vai tas ir viņš? Nevar būt, viņš taču ir tālu prom un nav teicis, ka brauks šurp. Tad es ieraugu tik ļoti pazīstamo seju. Artur? Es metos skriet viņam pretī kā aptrakusi tīne ieraugot Džastinu Bīberu. Es viņu apskauju, viņš mani paceļ un nelaižot vaļā, griež uz rinķi. Ak, rakstot tas izklausās tik muļķīgi, bet jūs sapratāt, jo es vēlos pateikt. Izrādās, ka Arturs lūdzis drauga palīdzību, lai dabūtu mani šurp. Viņš uzdāvināja man rozi. Tik banāli un nodrāzti, bet jāatzīst, ka es būtu laimīga pat tad, ja man Arturs man dāvinātu nezāli.  

Pati romantiskākā vakara daļa sekoja pēc tam. Viņš mani aicināja dejot. Parkā. Laternu gaismā. Iebildu, ka nav mūzikas, bet izrādījās, ka arī par to viņš ir padomājis. No tumsas iznira viņa jau iepriekš iesaistītais draugs ar ģitāru rokās. Atskanēja dziesmas kiss from a rose pirmie akordi. Es smējos, acīs sariesās prieka asaras. Jā, šis cilvēks man liek no prieka raudāt! Es pirmoreiz mūžā dejoju parkā, pie tik skaistas dziesmas, kopā ar cilvēku, kurā ik brīdi iemīlos atkal un atkal. Varu apzvērēt, ka šo brīdi un tā dotās izjūtas atcerēšos visu mūžu, un ar lepnumu to varēšu stāstīt saviem bērniem un mazbērniem.

Šis vakars lika man saprast, ka lai cik tālu būtu cilvēks, kuru mīli, ir vērts dzīvot kaut vai dēļ tiem brīžiem, kad viņu satiksi. Varēsi ieskatīties viņa acīs, dzirdēt smieklus, izjust apskāvienu. Tauriņus vēderā bija nogalinājusi rutīna, bet nu tie atkal ir atdzīvojušies un ar dubultu sparu gaida trešdienu, kad Arturs atkal atgriezīsies.

I have lost myself in you.

Es diezgan ilgi neesmu papildinājusi savu "vēstuli tev" ar jaunu ierakstu. Pa šo laiku, protams, ir noticis daudz. Pašlaik mani un Arturu šķir 250 kilometru tāls ceļš, un tā tas būs vēl vismaz pus gadu. Vai attālums izbojās, vai tomēr vēl vairāk pastiprinās mūsu mīlestību vienam pret otru? Laiks rādīs.

Pagaišnedēļ, sestdien, viņš atgriezās mūsu dzimtajā pilsētā uz māsas kāzām, kurās ielūgta biju arī es. Mēs nebijām viens otru satikuši mēnesi. Iedomājies? Mēnesi! Es biju paspējusi pēc viņa sailgoties vairāk kā bērns pēc dāvanām ziemassvētku vakarā! Anetes, Artura māsas kāzas, notika citādāk kā ierasts- ceremonija un svinības notika svētdien. Sestdienas vakarā bijām sarunājuši, ka es viņu sagaidīšu auto ostā. Jau bija satumsis, stindzinoši auksts un es biju ieradusies 15 minūtes agrāk. Mans prāts bija nemierīgs, katra minūte vilkās kā stunda. Tad pienāk autobuss, cilvēki kāpj no tā ārā, beidzot ieraugu tik ilgi gaidīto, pazīstamo seju. Mēs skrienam viens otram pretī gluži kā filmā, es viņu apskauji, viņš mani paceļ. Pirmās piecas minūtes mēs vienkārši nelaidām viens otru vaļā, it kā baidīdamies viens otru atlaist, pazaudēt. Visu vakaru mēs pavadījām Artura dzīvoklī, nedarot neko. Ietināmies mūsu vismīļākajā segā un baudījām viens otra sabiedrību, zinot, ka atkal jāšķiras jau pēc divām dienām.

Svētdien bija skaistākās kāzas, kādas es jebkad esmu redzējusi! Līgava bija tērpta visskaistākajā kleitā un viņas acīs burtiski staroja laime. Svinības notika brīnumskaistā muižā, viss mirdzēja zelta un šampanieša nokrāsā. Es un Arturs dejojām visu nakti, un, skanot pēdējai dziesmai will you still love me tomorrow, viņš pievilka mani sev cieši klāt, tik cieši, ka mēs nevis dejojām, bet drīzāk mīņājāmies uz vietas, un klusi, klusi man ausī dziedāja līdzi dziesmai. Skanot dziesmas pēdējajiem akordiem, es viņa ausī iečukstēju- mīlēšu. Man acīs sariesās asaras, jo es zināju, ka šie ir pēdējie mirkļi, kurus mēs pavadam kopā pirms mūs atkal šķirs attālums, uz nenoteiktu laiku.

Agrs, agrs pirmdienas rīts. Esam gulējuši tikai stundu. Viņš noskūpsta manu pieri.
"drīz tiksimies."

"drīz tiksimies." es klusi atbildu.

Hoppipolla.

Migla tik bieza, ka pat ceļmalas koki izskatās bāli un neaizsniedzami. Pulkstens rāda 7:40, ir sestdienas rīts un es sēžu, uztraukumā drebēdama, pieturiņā. Lamāju sevi visos iespējamajos lamu vārdos, par to, ka esmu tik uztraukusies, man ir nojauta, ka viņš neatnāks. Nolemju, ka došu viņam 5 minūtes laika- ja neatnāks, iešu mājās, palīdīšu zem segas uz nāvīgi pārēdīšos gumijas lācīšus. Es nesaku, ka beigšu savu dzīvi vairs neizlienot no gultas, jo galu galā ar šo puisi man ir bijušas tikai 20 skaistas attiecību minūtes, kam it kā vēl neko nevajadzētu nozīmēt. Paiet minūte. Tad divas. Pie trešās man sāk drebēt ceļi un sev aizliedzu domāt par to, cik ļoti baidos, ka viņš varētu neatnākt. Šo puisi esmu vērojusi nedēļām ilgi un beidzot būtu tas brīdis, kad viņš paskatās arī uz mani. Paskatos pulkstenī- tas rāda 7:45. Brīdi apsveru domu paildzināt gaidīšanas laiku vēl par 5 minūtēm, bet tomēr pieceļos lai ietu. Bet mani aptur balss no aizmugures. "Ja tu zinātu, cik grūti ir dabūt ziedu tik agrā sestdienas rītā!" viņš smejas. Es pagriežos un ieraugu, ka viņa rokās ir roze. Viņš sniedz to man un noskūpsta uz vaiga. Es smaidu un atbildu, ka ceru, ka viņš nav uzlauzis ziedu veikalu. Seko kušināšana un tēlota piekodināšana, lai nevienam neatklāju viņa mazo noslēpumu. Es smejos. Viņš paskaidro man ceturtdienas iemeslus. Izrādās, ka viņš ar draugiem saderējis, ka ja viņam nebūs draudzene līdz šim datumam, viņam būs nedēļu jāizmaksā pusdienas pārējiem. Artūrs atzīst, ka tās bijušas muļķīgākās derības ever. Nespēju noturēties un jautāju "Nu, un tātad tagad tev ir draudzene?". Viņš pasmaida "Ja vien viņa piekrīt.". Seko skūpsti, atkal manas iniciatīvas vadīti. "Viņa piekrīt." es saku.

Bija pienācis autobuss, lai arī es nebiju plānojusi doties uz pilsētu, viņš saņēma mani aiz rokas, kas man nedeva nekādas iebilšanas iespējas. Ak dieviņās, es runāju tā, it kā būtu vēlējusies iebilst. Tā nebūt nebija! Kad bijām tikuši līdz pilsētai, viņš atklāja, ka viņam te esot dzīvoklis, uz kuru arī devāmies. Viņš ieslēdza mūziku, atskanēja Sigur Ros'a Hoppipolla. Nespēju noticēt, ka arī viņš klausās tieši Sigur Ros. Mēs ietināmies segā un runājām par visu un neko. Tā arī pagāja diena- skanot sigurīšiem un iepazīstot vienam otru. Nemaz nepamanījām, ka iemiegam. Ap deviņiem vakarā viņš mani pamodināja. "Man tevi jānogādā mājās."
Tieši tā pagāja mana diena, un jāatzīst, ka pašlaik manī ir tik daudz laimes un patīkamu izjūtu, ka es varētu no tās pārtikt ilgi.

Crazy little thing.

Ak, Made, Made. Šī ir laimīga nopūta. Tā ir apziņa, ka noticis kas pavisam jauks un es beidzot esmu bijusi īstajā vietā. Un ak vai. Man vēderā atkal atdzīvojušies tauriņi, kas man vienmēr liek aizdomāties par to kā viņi tur tiek iekšā.. Bet ne par to ir stāsts! Es tiešām degu nepacietībā pastāstīt jums par to, ko esmu piedzīvojusi vakar, tāpēc bring it on!

Rīts sākās nemainīgi- smaržojot pēc kaimiņu tantes pankūkām un skanot Sigur Rós jaukumiem. Istabā bija patīkami silts, un pamodos, jo Pollija bija izdomājusi mīlīgi ņurrāt man tieši pie auss. Tieši murrāšanu es tik ļoti mīlu kaķos. Re, biznesa ideja gatava! Jāsāk ražot modinātāji, kuri atskaņo kaķu murrāšanu, nevis tādus tekstus kā "celies, idiot, savādāk nahuj nokavēsi!"(kā tas ir manā gadījumā). Made, nenovirzies no tēmas. 

Es šeit neesmu ilgi rakstījusi, tāpēc man noteikti jāpiemin, ka manā ikdienišķajā ceļā ir parādījusies autobusa pieturiņa! Turklāt tā ir pavisam jauka, pat ar jumtiņu un politiskajām aģitācijām. Arī puisis, kuru esmu ievērojusi jau sen, brauc tieši ar šo autobusu. Un tā mēs karu rītu to gaidām- es sēžu rīta dzestrumā sabozusies uz soliņa, viņš gabaliņu tālāk izsmēķē rīta cigareti. 

Vakar-rīt, pateicoties Pollijai, es biju pieturiņā apmēram 10 minūtes agrāk nekā citas dienas. Lai īsinātu laiku, klausījos mūziku, uzgriežot to īpaši skaļi. No domām mani izrāva puisis, kurš izmisīgi virināja muti. Izņemu no ausīm mūziku. Puisis iegūst skaņu.

"...mani sauc Artūrs, lūdzu, nedomā, ka esmu ķerts, bet vai tu lūdzu nevarētu uz mirkli notēlot, ka esi mana draudzene?" Viņš vēlas vēl ko teikt, bet pēc viņa skatiena saprotu, ka iemesls kādēļ viņš nevar uzreiz paskaidrot jau strauji tuvojas. Es nedomāju. Man bija vienalga, kādēļ viņš to dara un zināju, ka man ir jārīkojas. Es piecēlos un cieši apskāvu viņu. Tēlojot, ka noskūpstu uz vaiga, iečukstēju ausī "Nu, ceru, ka esi labs aktieris!". Viņš iesmējās un aplika roku ap plecu. Jāatzīst, ka šis bija dīvainākais atgadījums kas ar mani jebkad noticis, un es nekad tā vienkārši neapskautu svešinieku, bet šoreiz es ļāvos. Turklāt man sala un no viņa nāca patīkams siltums.

"Naiiss, es zināju, ka derībās ar tevi nevajadzēja ielaisties!" atskanēja balss un zviedzieni no zēnu bara, kuri bija uzradušies pieturiņā. "vecīt, tu netaisnies mūs iepazīstināt ar savu meiteni?"

Pamanīju nervozumu Artūra acīs. Pareizi, viņš taču nepaspēja pajautāt kā mani sauc, tāpēc es vienkārši paspiedu visu rokas un teicu "Mani sauc Madlēna." un pasmaidīju cik vien apburoši spēju. Kamēr noskaidroju, ka viņa draugus sauc Jānis, Toms, Kārlis un Niks, jau bija pienācis autobuss. Tā kā izrādījās, ka arī viņi dodas uz pilsētu, es un Artūrs tikām nosēdināti blakus, viņš atkal aplika roku man ap pleciem, toties es pieglaudos viņam klāt, noliekot galvu uz viņa pleca. Viņš tik jauki smaržoja! Brīdī, kad viņa draugi bija iegrimuši sarunā par skolotājas Jansones spalvainajām kājām, Arturs man ausī iečukstēja "Paldies, Madlēn.", uz ko es pasmaidot atbildēju "Sauc mani par Madi.". 

Autobusa pietura pilsētā, ir vieta, kur mums jādodas katram uz savu pusi. Mēs atvadījāmies pasakot "atā" viens otram, uz ko Kārlis sašutumā iesaucās "Artūr, idiot, un kur buča?" 

Artūrs nedaudz saminstinājās, ka es varētu to nevēlēties, bet es vienkārši piegāju viņam tuvāk, paskatījos uz viņa lūpām, tad acīs, un jau nākamajā mirklī attapos viņa apskāvienos, ar manām lūpām cieši ieskautām viņējās. Un man likās dīvaini apskaut pilnīgu svešinieku?! Un skūpstīties? Man prātam vēl tagad tas ir neaptverami.

Šodien es saņēmu sms "Ceru Tevi satikt rīt pieturiņā!", uz ko atbildēju, ka rīt taču ir sestdiena, un atbilde bija pavisam īsa- "Tieši tāpēc. :)". Man vienalga, kur viņš ņēmis manu numuru, bet manu seju rotā smaids un tie sasodītie tauriņi lido kā traki. (:

Breathe slow.

"Vēro! Piefiksē katru sīkumu, pat sīkāko ikdienas detaļu! Lai saprastu, kas gribi būt, Tev vispirms jāsaprot kas esi pašlaik, un vai maz vēlies ko mainīt. Vēro, un visu pieraksti lai neaizmirstu!" viņa teica.

Es klausu, un nu jau sevi vēroju kādu laiciņu. Beidzot esmu saņēmusies rakstīt, un lai cik savādi man neliktos atklāt savu dzīvi interneta publiskajā vidē, šīs dienas novērojumus es vēlos izkliegt, jā izkliegt, visai pasaulei.

Es katru rītu eju pa vienu un to pašu ceļu. Līdz pilsētai jāiet 5 kilometri, bet tā kā izeju laicīgi, es nesteidzos. Tā pat kā es, katru rītu pa šo ceļu iet arī puisis. Viņš iet pa otru ceļa pusi. Es viņu vēroju jau nedēļām ilgi, un šķiet, viņš vēro arī mani. Viņš ir neticami glīts, bet ne garlaicīgi skaists. Uz viņa pleciem ir mugursoma, ausīs mūzikas atskaņotāja austiņas. Pieķeru sevi domājam par to, kādu mūziku viņš klausās un par to, uz kurieni viņš iet un vai viņš domā par mani. Viņš izlaiž roku caur saviem taisnajiem, tumši brūnajiem matiem, kuri nedaudz nepaklausīgi krīt pār viņa pieri. Šorīt es ieelpoju vēso gaisu. Tas smaržoja pēc rudens. Man uzmetās zosāda, jo šis gaiss man lika iedomāties par vientulību. Neviļus aizdomājos par to, ka rudens gaisam ir tāda savāda smarža, tā liek ilgoties pēc cilvēka sev blakus, pēc kāda, kurš tevi sasildīs, kad tev būs auksti, pēc kāda, kurš tevi uzaicinās pastaigāties vakarā, kad snigs pirmais sniegs, lai varētu tevi aizvest uz šauru ieliņu vecpilsētā, kuru izgaismo laternas un maigi un patiesi tevi noskūpstītu. Jā, rudens manī pamodina iekšējo romantiķi, lai cik neticami tas neizklausītos. Šorīt laikam pie vainas bija šis maģiskais gaiss. Mani pārņēma vēlme pāriet pāri ielai un iet tieši pie Viņa. Bet tad es sev pajautāju "Made, ko tu darītu? Ko tu Viņam teiktu?". Kā vienmēr prāts pārspēja manu sirdi, bet šķiet, ka jau rīt mans prāts vairs nespēs pretoties un es beidzot izdarīšu to, par ko domāju jau nedēļām ilgi. Dziļi ieelpoju. Ar nepacietību gaidu rītu.