Crazy little thing.

Ak, Made, Made. Šī ir laimīga nopūta. Tā ir apziņa, ka noticis kas pavisam jauks un es beidzot esmu bijusi īstajā vietā. Un ak vai. Man vēderā atkal atdzīvojušies tauriņi, kas man vienmēr liek aizdomāties par to kā viņi tur tiek iekšā.. Bet ne par to ir stāsts! Es tiešām degu nepacietībā pastāstīt jums par to, ko esmu piedzīvojusi vakar, tāpēc bring it on!

Rīts sākās nemainīgi- smaržojot pēc kaimiņu tantes pankūkām un skanot Sigur Rós jaukumiem. Istabā bija patīkami silts, un pamodos, jo Pollija bija izdomājusi mīlīgi ņurrāt man tieši pie auss. Tieši murrāšanu es tik ļoti mīlu kaķos. Re, biznesa ideja gatava! Jāsāk ražot modinātāji, kuri atskaņo kaķu murrāšanu, nevis tādus tekstus kā "celies, idiot, savādāk nahuj nokavēsi!"(kā tas ir manā gadījumā). Made, nenovirzies no tēmas. 

Es šeit neesmu ilgi rakstījusi, tāpēc man noteikti jāpiemin, ka manā ikdienišķajā ceļā ir parādījusies autobusa pieturiņa! Turklāt tā ir pavisam jauka, pat ar jumtiņu un politiskajām aģitācijām. Arī puisis, kuru esmu ievērojusi jau sen, brauc tieši ar šo autobusu. Un tā mēs karu rītu to gaidām- es sēžu rīta dzestrumā sabozusies uz soliņa, viņš gabaliņu tālāk izsmēķē rīta cigareti. 

Vakar-rīt, pateicoties Pollijai, es biju pieturiņā apmēram 10 minūtes agrāk nekā citas dienas. Lai īsinātu laiku, klausījos mūziku, uzgriežot to īpaši skaļi. No domām mani izrāva puisis, kurš izmisīgi virināja muti. Izņemu no ausīm mūziku. Puisis iegūst skaņu.

"...mani sauc Artūrs, lūdzu, nedomā, ka esmu ķerts, bet vai tu lūdzu nevarētu uz mirkli notēlot, ka esi mana draudzene?" Viņš vēlas vēl ko teikt, bet pēc viņa skatiena saprotu, ka iemesls kādēļ viņš nevar uzreiz paskaidrot jau strauji tuvojas. Es nedomāju. Man bija vienalga, kādēļ viņš to dara un zināju, ka man ir jārīkojas. Es piecēlos un cieši apskāvu viņu. Tēlojot, ka noskūpstu uz vaiga, iečukstēju ausī "Nu, ceru, ka esi labs aktieris!". Viņš iesmējās un aplika roku ap plecu. Jāatzīst, ka šis bija dīvainākais atgadījums kas ar mani jebkad noticis, un es nekad tā vienkārši neapskautu svešinieku, bet šoreiz es ļāvos. Turklāt man sala un no viņa nāca patīkams siltums.

"Naiiss, es zināju, ka derībās ar tevi nevajadzēja ielaisties!" atskanēja balss un zviedzieni no zēnu bara, kuri bija uzradušies pieturiņā. "vecīt, tu netaisnies mūs iepazīstināt ar savu meiteni?"

Pamanīju nervozumu Artūra acīs. Pareizi, viņš taču nepaspēja pajautāt kā mani sauc, tāpēc es vienkārši paspiedu visu rokas un teicu "Mani sauc Madlēna." un pasmaidīju cik vien apburoši spēju. Kamēr noskaidroju, ka viņa draugus sauc Jānis, Toms, Kārlis un Niks, jau bija pienācis autobuss. Tā kā izrādījās, ka arī viņi dodas uz pilsētu, es un Artūrs tikām nosēdināti blakus, viņš atkal aplika roku man ap pleciem, toties es pieglaudos viņam klāt, noliekot galvu uz viņa pleca. Viņš tik jauki smaržoja! Brīdī, kad viņa draugi bija iegrimuši sarunā par skolotājas Jansones spalvainajām kājām, Arturs man ausī iečukstēja "Paldies, Madlēn.", uz ko es pasmaidot atbildēju "Sauc mani par Madi.". 

Autobusa pietura pilsētā, ir vieta, kur mums jādodas katram uz savu pusi. Mēs atvadījāmies pasakot "atā" viens otram, uz ko Kārlis sašutumā iesaucās "Artūr, idiot, un kur buča?" 

Artūrs nedaudz saminstinājās, ka es varētu to nevēlēties, bet es vienkārši piegāju viņam tuvāk, paskatījos uz viņa lūpām, tad acīs, un jau nākamajā mirklī attapos viņa apskāvienos, ar manām lūpām cieši ieskautām viņējās. Un man likās dīvaini apskaut pilnīgu svešinieku?! Un skūpstīties? Man prātam vēl tagad tas ir neaptverami.

Šodien es saņēmu sms "Ceru Tevi satikt rīt pieturiņā!", uz ko atbildēju, ka rīt taču ir sestdiena, un atbilde bija pavisam īsa- "Tieši tāpēc. :)". Man vienalga, kur viņš ņēmis manu numuru, bet manu seju rotā smaids un tie sasodītie tauriņi lido kā traki. (: