"Vēro! Piefiksē katru sīkumu, pat sīkāko ikdienas detaļu! Lai saprastu, kas gribi būt, Tev vispirms jāsaprot kas esi pašlaik, un vai maz vēlies ko mainīt. Vēro, un visu pieraksti lai neaizmirstu!" viņa teica.Es klausu, un nu jau sevi vēroju kādu laiciņu. Beidzot esmu saņēmusies rakstīt, un lai cik savādi man neliktos atklāt savu dzīvi interneta publiskajā vidē, šīs dienas novērojumus es vēlos izkliegt, jā izkliegt, visai pasaulei.
Es katru rītu eju pa vienu un to pašu ceļu. Līdz pilsētai jāiet 5 kilometri, bet tā kā izeju laicīgi, es nesteidzos. Tā pat kā es, katru rītu pa šo ceļu iet arī puisis. Viņš iet pa otru ceļa pusi. Es viņu vēroju jau nedēļām ilgi, un šķiet, viņš vēro arī mani. Viņš ir neticami glīts, bet ne garlaicīgi skaists. Uz viņa pleciem ir mugursoma, ausīs mūzikas atskaņotāja austiņas. Pieķeru sevi domājam par to, kādu mūziku viņš klausās un par to, uz kurieni viņš iet un vai viņš domā par mani. Viņš izlaiž roku caur saviem taisnajiem, tumši brūnajiem matiem, kuri nedaudz nepaklausīgi krīt pār viņa pieri. Šorīt es ieelpoju vēso gaisu. Tas smaržoja pēc rudens. Man uzmetās zosāda, jo šis gaiss man lika iedomāties par vientulību. Neviļus aizdomājos par to, ka rudens gaisam ir tāda savāda smarža, tā liek ilgoties pēc cilvēka sev blakus, pēc kāda, kurš tevi sasildīs, kad tev būs auksti, pēc kāda, kurš tevi uzaicinās pastaigāties vakarā, kad snigs pirmais sniegs, lai varētu tevi aizvest uz šauru ieliņu vecpilsētā, kuru izgaismo laternas un maigi un patiesi tevi noskūpstītu. Jā, rudens manī pamodina iekšējo romantiķi, lai cik neticami tas neizklausītos. Šorīt laikam pie vainas bija šis maģiskais gaiss. Mani pārņēma vēlme pāriet pāri ielai un iet tieši pie Viņa. Bet tad es sev pajautāju "Made, ko tu darītu? Ko tu Viņam teiktu?". Kā vienmēr prāts pārspēja manu sirdi, bet šķiet, ka jau rīt mans prāts vairs nespēs pretoties un es beidzot izdarīšu to, par ko domāju jau nedēļām ilgi. Dziļi ieelpoju. Ar nepacietību gaidu rītu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru