Love me tender.

Te atkal es- Made. Nu jau kāds laiks pagājis kopš pēdējā ieraksta. Iemesls ilgajai klusēšanai? Esmu viscaur ieslīgusi rutīnas pelēcībā un par to nevēlos rakstīt, jo tā nebūtu pati aizraujošākā lasāmviela. Labojiet mani, ja kļūdos!

Ir beigusies pavisam jauka nedēļas nogale. Piektdienas vakarā, Arturs bija ieradies, lai mani apciemotu. Patiesībā viņš mani pārsteidza nesagatavotu, ierodoties nebrīdinot. Prātā atkārtojot to, kā notika mūsu atkal redzēšanās, es saprotu cik ļoti viņu mīlu. Šis cilvēks man liek justies gluži kā vienai no tām laimīgajām meitenēm amerikāņu romantiskajās filmās. Bet beigšu fanot, sākšu stāstīt.

Tātad, ir piektdienas pievakare. Sāk jau krēslot, stindzinošais gaiss liek degunu paslēpt šallē. Pēkšņi iezvanās mans telefons. Svešs numurs- brīdi apsveru, vai pacelt. Jā, necelt svešiem numuriem ir arī mans niķis. Bet tomēr, paceļu. Zvanītājs izrādās viens no Artura draugiem, no tā īpašā rīta pieturiņā. Viņam vajagot mani steidzami satikt pilsētas parkā. Es tajā mirklī pat īpaši nedomāju, ko viņam varētu no manis vajadzēt, vienkārši devos uz parku. Tovakar tur izskatījās īpaši skaisti. Bija gandrīz pilnībā satumsis un parku izgaismoja laternas. Šoreiz pat likās, ka tās ir vairāk, nekā parasti, bet visticamākais es vienkārši tās nebiju ievērojusi. Vai jūs kadreiz esat pavērojuši cik skaisti tās tumsā izskatās? Manu sirdi pārņēma ilgas. Tad es ieraudzīju pazīstamu tēlu stāvam pie vienas no laternām. It kā neticēdama, es lēnām tuvojos šim tēlam. Vai tas ir viņš? Nevar būt, viņš taču ir tālu prom un nav teicis, ka brauks šurp. Tad es ieraugu tik ļoti pazīstamo seju. Artur? Es metos skriet viņam pretī kā aptrakusi tīne ieraugot Džastinu Bīberu. Es viņu apskauju, viņš mani paceļ un nelaižot vaļā, griež uz rinķi. Ak, rakstot tas izklausās tik muļķīgi, bet jūs sapratāt, jo es vēlos pateikt. Izrādās, ka Arturs lūdzis drauga palīdzību, lai dabūtu mani šurp. Viņš uzdāvināja man rozi. Tik banāli un nodrāzti, bet jāatzīst, ka es būtu laimīga pat tad, ja man Arturs man dāvinātu nezāli.  

Pati romantiskākā vakara daļa sekoja pēc tam. Viņš mani aicināja dejot. Parkā. Laternu gaismā. Iebildu, ka nav mūzikas, bet izrādījās, ka arī par to viņš ir padomājis. No tumsas iznira viņa jau iepriekš iesaistītais draugs ar ģitāru rokās. Atskanēja dziesmas kiss from a rose pirmie akordi. Es smējos, acīs sariesās prieka asaras. Jā, šis cilvēks man liek no prieka raudāt! Es pirmoreiz mūžā dejoju parkā, pie tik skaistas dziesmas, kopā ar cilvēku, kurā ik brīdi iemīlos atkal un atkal. Varu apzvērēt, ka šo brīdi un tā dotās izjūtas atcerēšos visu mūžu, un ar lepnumu to varēšu stāstīt saviem bērniem un mazbērniem.

Šis vakars lika man saprast, ka lai cik tālu būtu cilvēks, kuru mīli, ir vērts dzīvot kaut vai dēļ tiem brīžiem, kad viņu satiksi. Varēsi ieskatīties viņa acīs, dzirdēt smieklus, izjust apskāvienu. Tauriņus vēderā bija nogalinājusi rutīna, bet nu tie atkal ir atdzīvojušies un ar dubultu sparu gaida trešdienu, kad Arturs atkal atgriezīsies.