I have lost myself in you.

Es diezgan ilgi neesmu papildinājusi savu "vēstuli tev" ar jaunu ierakstu. Pa šo laiku, protams, ir noticis daudz. Pašlaik mani un Arturu šķir 250 kilometru tāls ceļš, un tā tas būs vēl vismaz pus gadu. Vai attālums izbojās, vai tomēr vēl vairāk pastiprinās mūsu mīlestību vienam pret otru? Laiks rādīs.

Pagaišnedēļ, sestdien, viņš atgriezās mūsu dzimtajā pilsētā uz māsas kāzām, kurās ielūgta biju arī es. Mēs nebijām viens otru satikuši mēnesi. Iedomājies? Mēnesi! Es biju paspējusi pēc viņa sailgoties vairāk kā bērns pēc dāvanām ziemassvētku vakarā! Anetes, Artura māsas kāzas, notika citādāk kā ierasts- ceremonija un svinības notika svētdien. Sestdienas vakarā bijām sarunājuši, ka es viņu sagaidīšu auto ostā. Jau bija satumsis, stindzinoši auksts un es biju ieradusies 15 minūtes agrāk. Mans prāts bija nemierīgs, katra minūte vilkās kā stunda. Tad pienāk autobuss, cilvēki kāpj no tā ārā, beidzot ieraugu tik ilgi gaidīto, pazīstamo seju. Mēs skrienam viens otram pretī gluži kā filmā, es viņu apskauji, viņš mani paceļ. Pirmās piecas minūtes mēs vienkārši nelaidām viens otru vaļā, it kā baidīdamies viens otru atlaist, pazaudēt. Visu vakaru mēs pavadījām Artura dzīvoklī, nedarot neko. Ietināmies mūsu vismīļākajā segā un baudījām viens otra sabiedrību, zinot, ka atkal jāšķiras jau pēc divām dienām.

Svētdien bija skaistākās kāzas, kādas es jebkad esmu redzējusi! Līgava bija tērpta visskaistākajā kleitā un viņas acīs burtiski staroja laime. Svinības notika brīnumskaistā muižā, viss mirdzēja zelta un šampanieša nokrāsā. Es un Arturs dejojām visu nakti, un, skanot pēdējai dziesmai will you still love me tomorrow, viņš pievilka mani sev cieši klāt, tik cieši, ka mēs nevis dejojām, bet drīzāk mīņājāmies uz vietas, un klusi, klusi man ausī dziedāja līdzi dziesmai. Skanot dziesmas pēdējajiem akordiem, es viņa ausī iečukstēju- mīlēšu. Man acīs sariesās asaras, jo es zināju, ka šie ir pēdējie mirkļi, kurus mēs pavadam kopā pirms mūs atkal šķirs attālums, uz nenoteiktu laiku.

Agrs, agrs pirmdienas rīts. Esam gulējuši tikai stundu. Viņš noskūpsta manu pieri.
"drīz tiksimies."

"drīz tiksimies." es klusi atbildu.

Hoppipolla.

Migla tik bieza, ka pat ceļmalas koki izskatās bāli un neaizsniedzami. Pulkstens rāda 7:40, ir sestdienas rīts un es sēžu, uztraukumā drebēdama, pieturiņā. Lamāju sevi visos iespējamajos lamu vārdos, par to, ka esmu tik uztraukusies, man ir nojauta, ka viņš neatnāks. Nolemju, ka došu viņam 5 minūtes laika- ja neatnāks, iešu mājās, palīdīšu zem segas uz nāvīgi pārēdīšos gumijas lācīšus. Es nesaku, ka beigšu savu dzīvi vairs neizlienot no gultas, jo galu galā ar šo puisi man ir bijušas tikai 20 skaistas attiecību minūtes, kam it kā vēl neko nevajadzētu nozīmēt. Paiet minūte. Tad divas. Pie trešās man sāk drebēt ceļi un sev aizliedzu domāt par to, cik ļoti baidos, ka viņš varētu neatnākt. Šo puisi esmu vērojusi nedēļām ilgi un beidzot būtu tas brīdis, kad viņš paskatās arī uz mani. Paskatos pulkstenī- tas rāda 7:45. Brīdi apsveru domu paildzināt gaidīšanas laiku vēl par 5 minūtēm, bet tomēr pieceļos lai ietu. Bet mani aptur balss no aizmugures. "Ja tu zinātu, cik grūti ir dabūt ziedu tik agrā sestdienas rītā!" viņš smejas. Es pagriežos un ieraugu, ka viņa rokās ir roze. Viņš sniedz to man un noskūpsta uz vaiga. Es smaidu un atbildu, ka ceru, ka viņš nav uzlauzis ziedu veikalu. Seko kušināšana un tēlota piekodināšana, lai nevienam neatklāju viņa mazo noslēpumu. Es smejos. Viņš paskaidro man ceturtdienas iemeslus. Izrādās, ka viņš ar draugiem saderējis, ka ja viņam nebūs draudzene līdz šim datumam, viņam būs nedēļu jāizmaksā pusdienas pārējiem. Artūrs atzīst, ka tās bijušas muļķīgākās derības ever. Nespēju noturēties un jautāju "Nu, un tātad tagad tev ir draudzene?". Viņš pasmaida "Ja vien viņa piekrīt.". Seko skūpsti, atkal manas iniciatīvas vadīti. "Viņa piekrīt." es saku.

Bija pienācis autobuss, lai arī es nebiju plānojusi doties uz pilsētu, viņš saņēma mani aiz rokas, kas man nedeva nekādas iebilšanas iespējas. Ak dieviņās, es runāju tā, it kā būtu vēlējusies iebilst. Tā nebūt nebija! Kad bijām tikuši līdz pilsētai, viņš atklāja, ka viņam te esot dzīvoklis, uz kuru arī devāmies. Viņš ieslēdza mūziku, atskanēja Sigur Ros'a Hoppipolla. Nespēju noticēt, ka arī viņš klausās tieši Sigur Ros. Mēs ietināmies segā un runājām par visu un neko. Tā arī pagāja diena- skanot sigurīšiem un iepazīstot vienam otru. Nemaz nepamanījām, ka iemiegam. Ap deviņiem vakarā viņš mani pamodināja. "Man tevi jānogādā mājās."
Tieši tā pagāja mana diena, un jāatzīst, ka pašlaik manī ir tik daudz laimes un patīkamu izjūtu, ka es varētu no tās pārtikt ilgi.

Crazy little thing.

Ak, Made, Made. Šī ir laimīga nopūta. Tā ir apziņa, ka noticis kas pavisam jauks un es beidzot esmu bijusi īstajā vietā. Un ak vai. Man vēderā atkal atdzīvojušies tauriņi, kas man vienmēr liek aizdomāties par to kā viņi tur tiek iekšā.. Bet ne par to ir stāsts! Es tiešām degu nepacietībā pastāstīt jums par to, ko esmu piedzīvojusi vakar, tāpēc bring it on!

Rīts sākās nemainīgi- smaržojot pēc kaimiņu tantes pankūkām un skanot Sigur Rós jaukumiem. Istabā bija patīkami silts, un pamodos, jo Pollija bija izdomājusi mīlīgi ņurrāt man tieši pie auss. Tieši murrāšanu es tik ļoti mīlu kaķos. Re, biznesa ideja gatava! Jāsāk ražot modinātāji, kuri atskaņo kaķu murrāšanu, nevis tādus tekstus kā "celies, idiot, savādāk nahuj nokavēsi!"(kā tas ir manā gadījumā). Made, nenovirzies no tēmas. 

Es šeit neesmu ilgi rakstījusi, tāpēc man noteikti jāpiemin, ka manā ikdienišķajā ceļā ir parādījusies autobusa pieturiņa! Turklāt tā ir pavisam jauka, pat ar jumtiņu un politiskajām aģitācijām. Arī puisis, kuru esmu ievērojusi jau sen, brauc tieši ar šo autobusu. Un tā mēs karu rītu to gaidām- es sēžu rīta dzestrumā sabozusies uz soliņa, viņš gabaliņu tālāk izsmēķē rīta cigareti. 

Vakar-rīt, pateicoties Pollijai, es biju pieturiņā apmēram 10 minūtes agrāk nekā citas dienas. Lai īsinātu laiku, klausījos mūziku, uzgriežot to īpaši skaļi. No domām mani izrāva puisis, kurš izmisīgi virināja muti. Izņemu no ausīm mūziku. Puisis iegūst skaņu.

"...mani sauc Artūrs, lūdzu, nedomā, ka esmu ķerts, bet vai tu lūdzu nevarētu uz mirkli notēlot, ka esi mana draudzene?" Viņš vēlas vēl ko teikt, bet pēc viņa skatiena saprotu, ka iemesls kādēļ viņš nevar uzreiz paskaidrot jau strauji tuvojas. Es nedomāju. Man bija vienalga, kādēļ viņš to dara un zināju, ka man ir jārīkojas. Es piecēlos un cieši apskāvu viņu. Tēlojot, ka noskūpstu uz vaiga, iečukstēju ausī "Nu, ceru, ka esi labs aktieris!". Viņš iesmējās un aplika roku ap plecu. Jāatzīst, ka šis bija dīvainākais atgadījums kas ar mani jebkad noticis, un es nekad tā vienkārši neapskautu svešinieku, bet šoreiz es ļāvos. Turklāt man sala un no viņa nāca patīkams siltums.

"Naiiss, es zināju, ka derībās ar tevi nevajadzēja ielaisties!" atskanēja balss un zviedzieni no zēnu bara, kuri bija uzradušies pieturiņā. "vecīt, tu netaisnies mūs iepazīstināt ar savu meiteni?"

Pamanīju nervozumu Artūra acīs. Pareizi, viņš taču nepaspēja pajautāt kā mani sauc, tāpēc es vienkārši paspiedu visu rokas un teicu "Mani sauc Madlēna." un pasmaidīju cik vien apburoši spēju. Kamēr noskaidroju, ka viņa draugus sauc Jānis, Toms, Kārlis un Niks, jau bija pienācis autobuss. Tā kā izrādījās, ka arī viņi dodas uz pilsētu, es un Artūrs tikām nosēdināti blakus, viņš atkal aplika roku man ap pleciem, toties es pieglaudos viņam klāt, noliekot galvu uz viņa pleca. Viņš tik jauki smaržoja! Brīdī, kad viņa draugi bija iegrimuši sarunā par skolotājas Jansones spalvainajām kājām, Arturs man ausī iečukstēja "Paldies, Madlēn.", uz ko es pasmaidot atbildēju "Sauc mani par Madi.". 

Autobusa pietura pilsētā, ir vieta, kur mums jādodas katram uz savu pusi. Mēs atvadījāmies pasakot "atā" viens otram, uz ko Kārlis sašutumā iesaucās "Artūr, idiot, un kur buča?" 

Artūrs nedaudz saminstinājās, ka es varētu to nevēlēties, bet es vienkārši piegāju viņam tuvāk, paskatījos uz viņa lūpām, tad acīs, un jau nākamajā mirklī attapos viņa apskāvienos, ar manām lūpām cieši ieskautām viņējās. Un man likās dīvaini apskaut pilnīgu svešinieku?! Un skūpstīties? Man prātam vēl tagad tas ir neaptverami.

Šodien es saņēmu sms "Ceru Tevi satikt rīt pieturiņā!", uz ko atbildēju, ka rīt taču ir sestdiena, un atbilde bija pavisam īsa- "Tieši tāpēc. :)". Man vienalga, kur viņš ņēmis manu numuru, bet manu seju rotā smaids un tie sasodītie tauriņi lido kā traki. (:

Breathe slow.

"Vēro! Piefiksē katru sīkumu, pat sīkāko ikdienas detaļu! Lai saprastu, kas gribi būt, Tev vispirms jāsaprot kas esi pašlaik, un vai maz vēlies ko mainīt. Vēro, un visu pieraksti lai neaizmirstu!" viņa teica.

Es klausu, un nu jau sevi vēroju kādu laiciņu. Beidzot esmu saņēmusies rakstīt, un lai cik savādi man neliktos atklāt savu dzīvi interneta publiskajā vidē, šīs dienas novērojumus es vēlos izkliegt, jā izkliegt, visai pasaulei.

Es katru rītu eju pa vienu un to pašu ceļu. Līdz pilsētai jāiet 5 kilometri, bet tā kā izeju laicīgi, es nesteidzos. Tā pat kā es, katru rītu pa šo ceļu iet arī puisis. Viņš iet pa otru ceļa pusi. Es viņu vēroju jau nedēļām ilgi, un šķiet, viņš vēro arī mani. Viņš ir neticami glīts, bet ne garlaicīgi skaists. Uz viņa pleciem ir mugursoma, ausīs mūzikas atskaņotāja austiņas. Pieķeru sevi domājam par to, kādu mūziku viņš klausās un par to, uz kurieni viņš iet un vai viņš domā par mani. Viņš izlaiž roku caur saviem taisnajiem, tumši brūnajiem matiem, kuri nedaudz nepaklausīgi krīt pār viņa pieri. Šorīt es ieelpoju vēso gaisu. Tas smaržoja pēc rudens. Man uzmetās zosāda, jo šis gaiss man lika iedomāties par vientulību. Neviļus aizdomājos par to, ka rudens gaisam ir tāda savāda smarža, tā liek ilgoties pēc cilvēka sev blakus, pēc kāda, kurš tevi sasildīs, kad tev būs auksti, pēc kāda, kurš tevi uzaicinās pastaigāties vakarā, kad snigs pirmais sniegs, lai varētu tevi aizvest uz šauru ieliņu vecpilsētā, kuru izgaismo laternas un maigi un patiesi tevi noskūpstītu. Jā, rudens manī pamodina iekšējo romantiķi, lai cik neticami tas neizklausītos. Šorīt laikam pie vainas bija šis maģiskais gaiss. Mani pārņēma vēlme pāriet pāri ielai un iet tieši pie Viņa. Bet tad es sev pajautāju "Made, ko tu darītu? Ko tu Viņam teiktu?". Kā vienmēr prāts pārspēja manu sirdi, bet šķiet, ka jau rīt mans prāts vairs nespēs pretoties un es beidzot izdarīšu to, par ko domāju jau nedēļām ilgi. Dziļi ieelpoju. Ar nepacietību gaidu rītu.